21:18

šodien propedeitikā perkusijas un auskultācija = daudz puspliku meiteņu.
pēc tam pie pacientiem. stāvējām un gaidījām pasniedzēju, kad no palātas onkulis mani jau sveicināja. pēc tam arī pie viņa bija jāiet. tomēr to krievu valodu nesaprotu. mazliet uztvēru viņa stāsta sākumu, bet pēc tam pazudu. ejot ārā no palātas, citi man saka “goodbye, goodbye”, atbildu klusu “uzredzēšanos”. biju ārzemnieciņš.
slimnīcas pagrabstāva gaiteņos manīju divus kaķus. viens bija ļoti sabiedrisks. viņam bija siksniņa, nelāga kreisā actiņa, pašķidrs kažoks un visu laiku pavērta mute. viņš nāca klāt un glaudās pie kājām, kā gribējās viņu sapaijāt, ar ķepiņām kursabiedrenes pirkstu mēģināja noķert. bet svešus (slimnīcas) kaķus nedrīkst aiztikt.

un lifts. slimnīcā ir 40 gadus vecs lifts.

atpakaļceļā autobusā nosēdos un vēroju, kā diena lēnām noriet. ausīs skanēja viegli skumjš postroks. ļoti atbilstoši, ļoti skaisti. neprotu aprakstīt sajūtas, bet paciemojās tāda saldsērīga noskaņa.
pie bibliotēkas iekāpa pamatskolas ķīmijas un sporta skolotājs. mēs saskatījāmies un es visu ceļu viņu tīši ignorēju. varbūt man vajadzēja viņu sveicināt, vai palaist apsēsties, bet man to ļoti negribējās darīt.

savu nazi vēl aizvien turu istabā uz palodzes. nepatīk, ka šeit kādam gandrīz vienmēr ledusskapī kāds produkts bojājas. man liekas, tie parasti ir kāda pusattaisītie jogurti, krējumi vai citi līdzīgie produkti.
un sērkociņkastītes. neviens nevēlas nopirkt iepakojumu, bet es burtiski nevaru. jo man ir tukšpadsmit naudiņas. tagad tur stāv viena lielā kastīte, kurā kāds nebeidz ielikt atpakaļ jau izlietotus sērkociņus, kurus es reizēm neskatoties mēdzu paņemt un muļķīgi mēģinu uzšķilt. un kad jau prātā grasos nozākāt mūsdienu sērkociņu kvalitāti, pamanu, ka kādam bijis grūti iemest sērkociņus blakus noliktajā miskastes maisā.

ļoti vajag fonendoskopu, propedeitikas grāmatu, normālus maiņas apavus, citu attieksmi, jaunu dzīvi. un tamlīdzīgi.
kaut kur sev to pierakstu. bet sarakstus regulāri pazaudēju.
jūtos kā tāds savārdzis, mazs cilvēciņš. negulēta nakts un gara diena. ja kāds mani ieliktu gultiņā, sasegtu un paturētu manu plaukstu, kamēr aizmiegu, tā būtu kaut kāda mīlestība.

Advertisements

22:31

05.05.2015. izšķīrāmies. trīs dienas pirms 365.

nemāku izgriezt kādu no savas dzīves. mēs vēl it kā runājam. reizēm es saprotu, ka tā vajag, reizēm liekas, ka zeme apakšā pavērusies un es kaut kur krītu. reizēm es jūtos normāli, reizēm es daudz, daudz raudu.
var skatīties no dažādiem leņķiem, bet visos gadījumos jūtos pievilta, apkrāpta. nezinu, sirds man saplēsta. tas nenozīmē, ka tam nebija lemts pienākt šādā formā, to es jau klusi apzinājos janvāra beigās, vienkārši .. ir sajūta, ka es nemācēju pareizi apieties ar šo situāciju. nu, ne tā, ka man arī vajadzēja zināt, kā ir pareizāk, vienkārši visa dzīve sastāv no izvēlēm. ja būtu pastāvējusi un padomājusi, varbūt man pašai nebūtu tik grūti, kā tagad reizēm ir.
lai gan šaubos. es nezinu, ko man tagad ar tām sajūtām pret viņu darīt, kā es vienkārši varu nejust pret kādu neko

21:54

IMG_6214Šodien uztaisīju zupiņu no 1 cukīnī, 3 seleriju kātiem, viena diez gan maza brokoļa un 2 normāla lieluma tomātiem. Bija diez gan garšīgi. Ja nu kāds vēlas taisīt arī tādu (haha : D), tad tomātus liku pēdējos, burtiski minūti pirms nodzēsu uguni. tad arī divas daiviņas ķiploka pieliku, kā arī pāris karotes spilvas ķiploku tomātu mērces. Ja pieliek klāt nedaudz ķimenes, vistas buljona kubiciņu un pētersīļus, tad ne tikai garšo labi, bet arī smaržo labi.

22:48

Visas tās “stulbās sajūtas” transformējās divu nedēļu strīdos. Tās divas nedēļas bija pirms vēl divām nedēļām, laikam tā. Godīgi sakot, es vairs neatceros, kas mani iepriekš neapmierināja, kas neapmierināja viņu, nesaprotu, kas mani vēl aizvien neapmierina un kas tieši vispār vēl mūsu starpā ir.  Vai nav.

Ai nē, es par to negribu rakstīt

2014, aborti un sesija

Sesijai vajadzēja beigties rīt. Bet ļoti ceru uz iespēju pārlikt ieskaites datumu. Divas dienas izlaidu nemācoties, rezultātā pastāv ļoti liela iespēja, ka nenokārtošu ieskaiti rīt. Jo esmu atkārtojusi kādu pusi no 64 jautājumiem. Dažus pat vispār nezinu, neesmu neko lasījusi. Ļoti baidos no tā, ka man nepaveiksies ar jautājumu un es nespēšu atbildēt. Šodien pasūtīju anatomijas grāmatu. Pirmo daļu. Par muskuļiem un kauliem. Internetā pieejamas pirmās 45 lapaspuses, kurās atradu atbildes uz kādiem trīs no ieskaites jautājumiem. Ļoti ceru jau rīt dabūt savā īpašumā. Ļoti noderētu ieskaitei

Tā, pēdējoreiz te rakstīju desmitajā decembrī. Nekas nav daudz mainījies, tikai sagaidīts jaunais gads, mācos un pelnu visai labas atzīmes, un 21. janvārī piedzima brāļa dēls Jēkabs Pērkons.

Runājot par abortiem, kaut kā šodien, skatos, tas ir sabiedrībā pacēlies jautājums. Ko nozīmē kategorijas pro-life un pro-choice? Kāpēc tās viena otru izslēdz? Kāpēc aborts ir publiska lieta? Kāpēc tas ir nosodāmi? Galu galā, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam? (un pats svarīgākais – kādā sabiedrībā ES dzīvoju?)

Negribu iedziļināties jautājumā par to, vai aborts vispār ir morāli akceptējama darbība, jo pasaulē nav viena kategoriskā imperatīva, pēc kura vadīties, nav vienas morāles, kas attiecās uz visiem. Katrs savu dzīvi dzīvojam vadoties pēc dažādiem morāles likumiem. Un no tā arī, acīmredzami, izriet šīs divas nostājas. Par to, ka pastāv viedokļu dažādība šajā jautājumā ir normāli, saprotami, bet tas, kāpēc beigu beigās visiem sabiedrības locekļiem būtu jānonāk pie viena un vienāda viedokļa šajā jautājumā, es nesaprotu. Šajā vietā parādās valsts. Katrā valstī ir noteikti likumi, kas attiecās uz katru no tās iedzīvotājiem, tas šķiet loģiski. Pie tam vēsture mums ļoti labi parāda, kāpēc ir vajadzīga noteikta sistēma, kurai pakļauties. Bet vai tas ietver arī reprodukcijas jautājumus? Kāpēc valsts cenšas risināt demogrāfiskās krīzes problēmu, aizliedzot abortus? Kāds no tā labums?

Domāju, ka ir visai grūti nesaskatīt no šāda aizlieguma izrietošās problēmas. Piemēram, pieņemu, ka liela daļa no bērniem nebūtu gaidīti (kas gan var būt jaukāks par dzīvošanu ģimenē, kurā tevi neviens īsti negaidīja un negribēja?), tas varētu potenciāli izraisīt tādu sērgu kā “kaktu aborti”, kas tiek veikti ar drēbju piekaramo un tamboradatu, otrkārt, tomēr viens no iemesliem, kāpēc sievietes veic abortus, ir tāds, ka viņas tiešām nespētu dot jaunajam  bērnam “normālu” dzīvi (īpaši, ja nav otra cilvēka, kas palīdz, un tie valsts pabalsti ir smieklīga naudassumma), tāpat grūtniecība sevī ietver ķermeņa modifikācijas, kurām daudzas sievietes nav ne morāli, ne fiziski gatavas, tas ietver arī dzīvesveida maiņu, atsacīšanos no noteiktiem savas dzīves mēŗkiem un ambīcijām, bet, kas manā prātā ir vislielākā problēma, – abortu aizliegšana nozīmētu, ka sievietes ķermenis nav viņas pašas ziņā, bet valsts!

Liekas, ka es nekad nesapratīšu pretēji domājošos cilvēkus. Īpaši to argumentācijas daļu, kas balstīta reliģiskos pieņēmumos. Turklāt, tas, ka esmu par izvēli uzreiz nenozīmē, ka neesmu par dzīvību. Es domāju, ka sievietei ir tiesības izvēlēties, ko iesākt ar grūtniecību, bet tas nenozīmē, ka es viņu pie pirmajām šaubām mudinātu iet taisīt abortu. Šķiet, ka vislielākā problēma šajā jautājumā ir embriji, embriju tiesības, sievietes tiesības un robeža, kad viens cilvēks otru sāk uzskatīt/uzskata par cilvēku/cilvēcisku būtni.

Un ļoti besī šis “sabiedrības” faktors – ja izvēlos taisīt abortu, mani nosoda. Tāpat domāju, ka vīriešiem šajā jautājumā vispār mutes nebūtu jāver vaļā, jo skaties kā gribi, bet bērns tomēr atrodas sievietes vēderā, nevis vīrieša.

Tas arī viss. Tālāk bildītes no 2014.